Sestdienas pēcpusdienās man vienmēr ir bijusi īpaša noskaņa. Tā ir tā diena, kad nedēļas nogale vēl tikai sākas, kad vēl nav jādomā par gaidāmo pirmdienu un kad vari atļauties būt pilnīgi bezatbildīgs. Šoreiz tā bija tāda sestdiena, kad draugi bija aizbraukuši uz laukiem, vecāki zvanīja un teica, ka tiekas ar kaimiņiem, bet es paliku viens savā nelielajā divistabu dzīvoklītī, kas pēkšņi likās pārāk kluss un pārāk liels. Jūs zināt to sajūtu, kad apkārt viss ir sakārtots, grāmatas plauktos kārtīgi saliktas, trauki nomazgāti, un jūs stāvat istabas vidū un nezināt, ko darīt ar sevi. Tā nav skumja sajūta, drīzāk tāda dīvaina brīvība, kas uzbrūk kā viegls reibonis.
Nolēmu, ka šovakar es iešu savā iecienītākajā kafejnīcā pēc kafijas, paņemšu līdzi savu veco, nobružāto klēpjdatoru un vienkārši pavadīšu laiku, darot to, ko ilgi neesmu darījis – skatīties kādu filmu vai varbūt pat uzrakstīt kaut ko savam emuāram, kuru jau trīs mēnešus neesmu atjauninājis. Pa ceļam uz kafejnīcu pamanīju, ka manā makā ir kaut kādi divi eiro, kas atlikuši no rīta pirktā sviestmaizes. Tie nebija lieli naudas, bet tie bija manējie, un es kaut kā jutīgi sapratu, ka šovakar ar šiem diviem eiro notiks kaut kas īpašs. Nezinu, kāpēc tā domāju, varbūt tāpēc, ka saule tik skaisti spīdēja caur kafejnīcas logu un atstaroja uz manas tējas krūzes zeltainus stariņus.
Apsēdos pie sava galda, pasūtīju kapučīno ar kanēli un atvēru datoru. Sākumā, protams, kā jau katrs normāls cilvēks, es iegāju sociālajos tīklos. Pārlapoju draugu bildes, kādu laiku paskatījos smieklīgus video ar kaķiem, bet kaut kā visa tā šķita pārāk tukša. Tad es atcerējos vienu sarunu pagājušajā nedēļā ar savu kolēģi Lieni. Viņa man stāstīja, ka brīvajos brīžos spēlējot kādas tiešsaistes spēles, un ka tā viņai palīdzot atslābināties pēc saspringta darba. Es vienmēr biju domājis, ka tās lietas ir paredzētas kādam citam, nevis man. Bet tajā sestdienas vakarā, sēžot kafejnīcā, kurā apkārt runāja cilvēki un smējās, es nodomāju – kāpēc gan ne. Man ir tie divi eiro, kas vienalga būtu aizgājuši kādā sīkumā, man ir brīvs laiks, un, pats galvenais, man nav nekādu saistību.
Tā nu es iegāju meklētājā un sāku pētīt. Atcerējos, ka Liene pieminēja kādu vietni, kur viņai patīk spēlēt, bet tieši nosaukumu neatcerējos. Par laimi, es atradu to, ko meklēju, diezgan ātri. Manā ekrānā atvērās krāsaina lapa ar gludu dizainu un viegli saprotamu navigāciju. Es joprojām atceros, kā manā galvā iešāvās doma: "Nu labi, šoreiz es vienkārši paskatīšos, kā tas darbojas." Reģistrācija aizņēma tikai pāris minūtes, un es pamanīju, ka visi soļi bija pārdomāti, bez liekiem sarežģījumiem. Kad es jau biju iekšā un ieraudzīju spēļu klāstu, mani pārņēma patīkams pārsteigums – viss bija tik spilgts un aicinošs, ka pat mana kafija palika nepamanīta. Es izvēlējos vienu no vienkāršākajām spēlēm, kurā bija augļi un zvani, jo man nebija ne jausmas, kā darbojas sarežģītākie automāti ar daudzām bonusa līnijām. Ievadīju savus divus eiro un iedomājos, ka tas ir kā biļete uz šovu.
Pirmie desmit griezieni bija kā iepazīšanās. Es tikai spiedu pogu un vēroju, kā simboli mainās, dažreiz sakrītot vienkāršās kombinācijās, kas atnesa dažus centus. Sākumā man likās, ka nauda izkusīs dažu sekunžu laikā, bet tad es sapratu, ka šī nav tā veida spēle, kurā jāsteidzas. Es sāku lēnām baudīt katru griezienu, katru mirgojošo gaismiņu. Kafejnīcā apkārtējā kņada kļuva par tālu fonu, un es koncentrējos tikai uz ekrānu. Ziniet, tā ir dīvaina sajūta, kad tu saproti, ka tev nav nekādas kontroles pār to, kas notiks, bet tomēr katru reizi, kad bungas apstājas, tu jūti nelielu satraukumu. Šī spēle man atgādināja bērnību, kad mēs spēlējām galda spēles un ar nepacietību gaidījām, kurš uzvarēs. Kādā brīdī es pamanīju, ka mans sākotnējais depozīts ir ne tikai saglabājies, bet pat nedaudz pieaudzis. Protams, tas bija tikai daži desmiti centu, bet man tas likās kā personīga uzvara.
Tieši tad, kad es jau biju sācis domāt, ka šis ir jauks, mazs eksperiments, notika kaut kas, ko es nebiju gaidījis. Es iegāju spēlē, ko sauca par "Zelta dārgumu" vai kaut ko līdzīgu, un manā ekrānā pēkšņi nozibēja uzraksts par bonusa kārtu. Sākumā es pat nesapratu, ko tas nozīmē. Bija tikai viens mirklis, kad es aizturēju elpu, jo ekrānā sāka griezties īpašs ritenis ar reizinātājiem. Šajā vietnē online vavada viss notika tik raiti un bez aizkavēšanās, ka es jutos kā īsts kazino apmeklētājs, tikai bez trokšņa un dūmiem. Ritenis griezās un griezās, un tad apstājās uz skaitļa, kas nozīmēja, ka mans nelielais laimests tiks reizināts ar piecpadsmit. Es noskatījos, kā mana bilance palielinās, un man pār skrēja tāda viegla tirpa. Protams, tā nebija nauda, par kuru var nopirkt automašīnu, bet tie bija gandrīz trīsdesmit eiro, kas no diviem eiro likās kā īsts brīnums.
Es atspiedos krēslā un pasmējos. Sieviete nākamajā galdiņā paskatījās uz mani ar jautājošu skatienu, bet es tikai pasmaidīju un pacēlu kafijas krūzi kā sveicienā. Tā bija tā sajūta, kad tu nejūties kā muļķis, kurš izmetis naudu, bet gan kā cilvēks, kurš nejauši iekritis nelielā laimes strūklā. Nolēmu nepārspīlēt. Ziniet, man ir tāds princips – nekad nespēlēt, kad esi pārāk emocionāls. Šoreiz es jutos priecīgs, bet ne azartisks. Es sapratu, ka šī ir ideālā vieta, kur apstāties un paturēt šo sajūtu. Izņēmu savus laimestus un aizvēru datoru. Kafejnīcā jau bija ievērojami satumsis, un caur logiem varēja redzēt pirmās vakara zvaigznes. Es vēl ilgi sēdēju, dzēru atdzisušo kapučīno un domāju par to, cik interesanti ir tas, ka dažreiz mazākā, nejaušākajā mirklī var rasties kaut kas, kas liek justies īpašam.
Nākamajā dienā es pamodos ar patīkamu sajūtu vēderā. Bija svētdiena, saule lēna, un es zināju, ka man nav jāsteidzas. Pēc brokastīm atkal atvēru datoru, bet šoreiz ne jau tāpēc, lai spēlētu, bet gan tāpēc, lai paskatītos, vai manā kontā tiešām ir tie trīsdesmit eiro. Tie bija tur. Godīgi sakot, es kādu brīdi vienkārši skatījos uz šo skaitli un smaidīju. Tad man ienāca prātā ideja. Kāpēc gan neizmēģināt to pašu vietni online vavada vēlreiz, bet šoreiz ar skaidru plānu? Es nolēmu, ka katru nākamo spēles reizi es atļaušos tērēt tikai desmit procentus no sava iepriekšējā laimesta, bet pārējo atlikšu kādam patīkamam pirkumam. Tā es sāku savu jauno sestdienas tradīciju – vienu stundu nedēļā, vienu kafiju un vienu nelielu spēles sesiju, kas man sagādā prieku, nevis stresu.
Šīs stundas man ir kļuvušas par sava veida meditāciju. Es nesekoju līdzi lielajiem laimestiem, nemēģinu atmaksāt zaudējumus, man vienkārši patīk pats process. Man patīk, kā mainās simboli, kā skan mūzika, kā es varu pilnībā atslēgties no domām par darbu, par rēķiniem, par to, ko man vajag nopirkt nākamajai nedēļai. Dažreiz es laimēju kaut ko, dažreiz zaudēju tos mazos desmit centus, bet tas nemaz nav svarīgi. Svarīgs ir tas, ka es esmu atradis veidu, kā ikdienā ienest nelielu piedzīvojumu. Mana māsa vienmēr saka, ka tā ir naudas izšķiešana, bet es viņai atbildu – paskaties, cik maksā biļete uz kino vai vakariņas restorānā. Man tas maksā tikai dažus eiro, un es saņemu emociju lādiņu, kas man pietiek visai nedēļai.
Vēlāk tajā pašā svētdienā es aizgāju uz grāmatu veikalu, ko jau sen biju plānojis. Ar daļu no tā laimesta es nopirku divas grāmatas, kuras man ieteica draugs, un vēl palika pāri, lai nopirktu gardu desertu. Sēžot mājās ar jauno grāmatu rokās un kūkas gabaliņu uz šķīvja, es sapratu vienu vienkāršu patiesību. Dzīve ir pārāk īsa, lai visu laiku būtu nopietnam. Mums visiem vajag kaut ko tādu, kas mūs izrauj no rutīnas, kas liek justies kā bērniem, kas tic brīnumiem. Man tas ir šis nelielais rituāls, ko es sev radīju, un man nav kauna to atzīt. Es neesmu kļuvis par spēlmani, es esmu kļuvis par cilvēku, kurš prot atrast prieku mazās lietās. Tāpēc tagad katru sestdienu, kad es dodos uz savu iecienīto kafejnīcu un atveru savu datoru, es zinu, ka mani gaida neliels pārsteigums. Un pat ja šoreiz nekas neiznāks, es vienkārši pasmaidīšu, padzeršu savu kapučīno un atgriezīšos nākamnedēļ. Jo man patīk šī sajūta, un es to negribu zaudēt. Es to saucu par savu "sestdienas gaismu", un tā man ir kļuvusi par dārgu ieradumu, no kura es negrasos atteikties. Kad es pēdējo reizi pārbaudīju savu bilanci, tur atkal bija kāds niecīgs ieguvums, un es pasmējos, jo zinu, ka šī nauda atkal aizies uz kaut ko jauku – varbūt uz vēl vienu grāmatu, varbūt uz biļeti uz koncertu. Un vai tas nav brīnišķīgi, ka šādas mazas lietas var padarīt dzīvi tik daudz košāku?
